Migrēnas laikā piedzīvoto sāpju, atmiņu un pašrefleksiju materializācija telpā. Pašizpētes ceļš ir vedis autoru caur sintēzi starp bērnības atmiņām, migrēnas saknēm, tās parādībām un neparedzamo nākotni, radot telpu, kurā migrēna zaudē savu jēdzienu kā diagnoze, kas saistīta tikai ar autoru, bet kļūst par ko tādu, ko var saprast un daļēji izjust jebkurš skatītājs.
